Aviomodelisma veterāns Alfrēds Dubaņēvičs. Mīlestība 45 gadu garumā.

          Vairākos pasākumos Rīgā, Cēsīs un Valmierā jaunu lidmodelistu pulciņā bieži redzam atraktīvu un allaž dzīvespriecīgu vīru, kuru daudzi pazīst kā Fredi.  Bet vai jaunā paaudze zina, kas tad īsti ir šis cilvēks? Šī un citu jautājumu vadīti pagājušā gada nogalē mēs devāmies uz Cēsīm. Tā radās šī intervija ar Cēsu bērnu un jauniešu centra aviomodelisma un tehniskās modelēšanas pulciņu vadītāju, aviomodelisma veterānu un vienkārši ļoti interesantu cilvēku - Alfrēdu Dubaņēviču.

Ar Alfrēdu mēs tikāmies viņa darbnīcā Raunas ielā, Cēsīs - savdabīgā aviomodelisma pasaulē. Plašā un mājīgā darbnīcā visapkārt bija dažādi modeļi, gaisā virmoja viegli manāma sveķu un balsas putekļu smarža.  Alfrēds mūs sagaidīja ar senu bilžu un žurnālu kaudzi.  Mums atlika tikai ieslēgt diktofonu un ļaut viņam stāstīt...

... Tas vispār iesākās tā. Es dzīvoju Līgatnē laukos – tālu no visas civilizācijas. Biju puika, kas allaž gribēja kaut ko meistarot. Vienu brīdi es dauzīju kopā, tad atkal taisīju un būvēju.  Bet nu sākums bija tāds.  Reiz ciemojos pie tantes. Šī  man iedod pieci rubļi priekš konfektēm. Es eju, pretī lauciņu rajons, tas veikals vēl tagad tur ir, un skatos – grāmatas. Acīs iekrīt Libermaņa  „Lidmodelistu pulciņš skolā”. Vai es konfektes nopirku vai nenopirku?  Nopirku to grāmatu. Tagad sāku šķirstīt, lasīt. Grāmatā aprakstīti visādi modeļi. Lasu, lasu. Līmi var iztaisīt - vajag acetonā fotofilmiņu izšķīdināt. Es taisu ar! Kaut kāds ķīselis iznāk, kaut ko “monstierēju”,  fizelāžu taisu... Kur taisnāka virsma mājās, pie grīdas situ nagliņas iekšā, līstītes. Tēvs ierauga un bļauj: „Ko tu grīdu čakarē!”. Tā pamazām viss arī sākās.  

Tā ir Bauska.  Man te varētu būt kādi 11-12 gadi. 1958.gads...

          Nesen kādu dienu viens onkulis no Siguldas atnesa žurnālu kaudzes – nezinot kur likt. Re kur sešdesmitā gada „Kriļja Rodini”. Es tā pašķirstu un atrodu kādu publikāciju. Lūk šo...

Teksts zem bildes ir par to, ka „devītās klases skolnieks Alfrēds Dubaņēvičs būvē planieru modeļus. Sacensībās savā dzimtajā pilsētā Cēsīs , kas ir Latvijas PSR, izcīnīja uzvaru un tiesības piedalīties republikas sporta pasākumā Rīgā. Republikas startos skolnieks no Cēsīm arīdzan guva labus rezultātus. Uz foto: A.Dubaņēvičs laiž savu modeli.”.....

Šis uzņēmums tapis šai pašā telpā. Pirmais ir klases biedrs, vidū es. Lidmodelistu pulciņš. 1959.g.

Šis uzņemts Cēsīs. Tas ir Līgatnes ielā. Mēs visi čaļi. Pirmais lejā no kreisās ir Ernests Tauriņš – pats pirmais pulciņa vadītājs, mans pirmais skolotājs. Viņš nebija modelists, bija galdnieks. Es esmu ar planierīti – augšējā rindā ceturtais no labās puses.  1958.-1959.gads. Tās jau bija kaut kādas sacensības. 

Tā gāja laiks. Bija gan taimernieki, gan gumijas modeļi, kopijas..... Un te atkal ir kopijas Daugavpilī.

          Šeit tiek laists kordu modelis.

          Te ir viens, divi, trīs , četri... (skaita modeļus). Kopijas, kopijas. Kopijas bez sava jēga. Vienmēr piedalījos republikas mēroga sacensībās. Bijusi arī pirmā vieta.

          Vēl pavisam nesen – 1998.gads.

          Mans lepnums - AH-28. Šī kopija tika būvēta piecus gadus. Pats modelis tika būvēts trīs gadus. Vēl divi gaidi aizgāja darinot visādus sīkumus, rokturi, kasti. Nekas nav pirkts, viss paštaisīts. Vienīgais, motori ir pirkti. Materiāls  - balsa, apvilkta ar plānu stikla audumu. Pēc tam ir piešpaktelēts. Jāsaka gan, ka jo sarežģītāka mašīna, jo vairāk kreņķu.

Pirms starta. 1998.gads. Čehija.

          Šī ir tā kaste, kur iekšā ir modelis un visas nepieciešamās lietas, kas ir piestiprinātas kastes sienām. Agrāk tādu pārvietoju galvenokārt ar mašīnu. Ar to bija daudz piedzīvojumu: viesnīcās, lidostās.

          Kā jau pienākas, kabīnē ir pilots. Kaklasaite, austiņas... viss kā īstajam. Pilots tika izgriezts no putuplasta. Protams, kabīnē ir arī ar audumu apvilkti sēdekļi, zili skābekļa baloni. Arī priekšējais panelis izskatās kā īsts, tikai stipri mazāks. Logiem stiklu tīrītāji... Kniedes, kniedes.... visur kniedes. Tā vien šķiet, ka modelis būvēts kā īsts – no plāksnēm.

          AH-28 ir divi MDS 48 motori. Var iedarbināt ar starteri, tikai vajag gumiju. Šķiet, tas ir vienīgais, ko netaisīju pats. Ar šo kopiju pārsvarā bija motora problēmas. Tad kad lidoju pirmo reizi Polijā, degvielai pieliku sintētisko eļļu, bet tā bija helikopteru eļļa. Viss bija kārtībā, nebija problēmu tiklīdz.... Lieta tāda, ka šeit ir ieeja ļoti maza, izejai ir jābūt lielākai nekā ieejai (gaisam), tas ļoti pārkarst. Un ja gaisa temperatūra pārsniedz 25 grādus, tad es sāku domāt „ko lai dara?”. Kaut gan šie ir 48 MDS. Tā jau arī nav lidošana, ja jādomā vai tas viens motors noslāps, vai nē. Kaut gan, es tagad zinu, kā tas uzvedas. Ar vienu motoru arī ir lidots. Pirmajā lidojumā es pats nelaidu, iedevu kādam modelistam. Pusi lidojuma nolidoja, tad apstājās viens motors. Nosēdināju. Un zinu, kā ir kad noslāpst viens motors, un kā ir, kad noslāpst otrs motors. Vispār ir jābūt tam gatavam, bet lidot var. Un tā nav lidošana, ja visu laiku jādomā par motoriem. Jāieliek elektrību, tad varēs arī palidot. Karburatori gan labi, tos es pats taisu - vienreiz izlasīju vienu vecu publikāciju.

          Kā deflektorus skatījos! Žurnālus izskatīju, .... pa aviācijas modei liku deflektoru. Testēju, testēju. 30 grādos mēru temperatūru – motoram pāri pa 130 grādi, nokarsis. Darbojās, darbojās... Bet nu dūmi vien kūp no motora. Izplūdes caurules arī ir no putuplasta un stikla auduma...

          Kniedes ir kā oriģinālajai lidmašīnai. Tas ir tas, par ko man kādreiz jautāja Kramarenko (pasaules čempions). Kā imitēju tās kniedes? Ļoti vienkārši. Kamēr nav nokrāsots, paņem fotogrāfiju vai rasējumu, ja vēlies izskaiti, cik tur tās kniedes ir, saliec ar zīmuli punktiņus, paņem epoksīda sveķus, sajauc ar alumīnija pulveri un ar tievu kociņu liek kniedes. Jā kāda nav izdevusies, ar nazi noņem nost un uzliec atkal.

          Modelim ir gaismas. Viss kā īstai lidmašīnai. Šasijas, amortizatori un gumijas riteņi - kā jau viss šeit, ir roku darbs.

          Pat tāds sīkums kā aizkari arī ir savā vietā. Var attaisīt, aiztaisīt...

          Tāpat kā lielai lidmašīnai, šai kopijai ir arī gaisa bremzes. Kā jau saprotiet, viss kustas kā tas paredzēts „lielajam brālim”.

          Modelim ir arī uzpilde. Taisās vaļā. Skrūvē pagarinātāju un uzpildies! Ar uzrakstu kā oriģinālai lidmašīnai. Burtiņi tik sīki, kā eksāmena špikerī! Visi smalkie uzraksti tika zīmēti ar tievo melno marķieri caur lupu. Vispirms novelk līnijas, lai zina augstumu. Ir jau arī savādākas, piemēram, foto metodes.

          Propelleri tika veidoti ar maināmo soli. Praktiski to izpilda tikai tāpēc, ka pie nosēšanās noņem mazos apgriezienus, uzliekot propelleri uz reversu var bremzēt un pie demonstrācijas nedaudz piedodot gāzi pabraukt atpakaļ. Tas tikai „prikola” pēc. Propelleri ir taisīti no ogles. Gultnim ir lodītes no lodīšu pildspalvām. Es savulaik no visiem vācu un pirku tās pildspalvas. Vienai lāpstiņai vajadzēja kaut kur 20 lodītes. Salasīju, saliku. Un tad man tā kastīte izbira uz grīdas!  Visu dienu rāpoju ar magnētu....

Te bija mehānisms izpletņa izmešanai.

          Viss vadās uz kordām. Pirmais variants man bija soļa meklētājs. Tad nevar pārmainīt komandas, jo viss notiek noteiktā secībā. Pēc tam es pārtaisīju ar rokturi, kad vadības impulss iet pa kordām. Un tad jau neatkarīgi ne no kā var darīt ko gribi, jebkādā secībā. Tas ir vislabākais. Pirmie, kas to piekopa, bija šķiet čehu modelisti. Rokturis ir un tad tik pārslēdz „klik-klik” ....

          Modelis sākotnēji bija savādāks – Aeroflota krāsās. Bija tā, ka vajadzēja braukt uz Franciju, un nebija vēl zināms vai tiksim, vai nē. Un tad bija kaut kāda saiešana Cēsu lidlaukā. Atlidoja oriģinālais AH-28... Man piedāvāja mēneša laikā par 200 „zaļajiem” modeli pārkrāsot. Nē, mēneša laikā es modeli nevaru pārkrāsot. Tad es, nezinu kāpēc, safotografēju to, kas stāv Jelgavā un pārkrāsoju. Nu bet vairāk es negribētu to darīt. Pirmkārt, jau vajag dabūt nost to, ko nevajag. Nav jau nekāda līdzenā virsma, ka var noslīpēt. Kniedes taču! Bez maz vai katrai kniedītei ar nazi „dancoju” riņķī! ... Liekot no jauna uzrakstus sanāca vesels piedzīvojums. Es krāsoju pēc vecās metodes ar „nitro” krāsu: izgriež no papīra trafaretu slapju, nosusina un pūš virsū, kamēr nav nožuvis. Es tagad paņemu, uzpūšu, ņemu nost, bet man te apakšā viss apkārt melns. Domāju, kas par lietu. Tagad visu slīpēju atkal nost. Nodomāju, ka nepareizo papīru paņēmu. Paņemu pergamentu, izgriežu. Vēlreiz uzpūšu. Tas pats! Galīgs izmisums! Nesaprotu, kas par lietu. Izrādās, tā bija poļu krāsa „nitrene”. Kas viņai bija pa niķi līst apakša!? Divas reizes vienā vietā nocūkot! Pēc tam teicu „stulbenis”,  uzpūtu krāsu uz plēves, izgriezu burtus, uzlieku virsū un ar ēteri klāt. Vislabākā lieta! Odekolonu vai ko citu uzliec virsū, ar otiņu tikai pieskaries – tas tā kā ar vakuumu pievelkas klāt. Protams, jāskatās, lai nesaraujas un lai nav šķībi. Tā jau ir cita problēma...

          Šis uzņēmums tapis stadionā, kur katru gadu rudeni tika rīkoti modeļu skate un demonstrējumi.

Uzlido AH-28.

          Ar AH-28 kopiju pirmo reizi piedalījos starptautiskajās sacensībās Polijā 1995.gadā. 

          Stenda vērtējums bija ļoti labs, kaut kur ap vidu. Bija arī jālido. Pirmais piedzīvojums – pirmais starts, pirmā tūre. Izeju vidū, darbinu motorus. Viens darbojas, otrs – ne. Sacensībās, ja ir divi motori, ir dotas sešas minūtes laiks iedarbināt un pacelties. Diezgan maz, ja kaut kas neiet tā kā tam jābūt. Man jau bija slikta nojauta. Es uzreiz – „kapoti” nost, skatos – „mamma mia!” Degvielas pievads nav pie bākas pievadīts. Viss! „Zero”! Man ieliek „nulli”. K.Plociņš pienāk: „Nu ko, apsveicu ar pirmo nulli.” Nu, ko tad nu! Ko es varu teikt! Pats vien vainīgs. Otrajā tūrē iet viss tā kā vajag. Uzlidoju. Tad motora trokšņa līmeni mērīja uzreiz. Digitālais mērītājs stāv vidū, es vēl pirms starta pārjautāju, vai ir labi. Jā, esot labi. Uzlidoju. Nolidoju. Tagad man rāda, lai nostājos malā. Vaicāju, kas par lietu? Vēlreiz mērīs motora troksni. Nu, neko darīt. Pienāk tiesnesis un saka, lai uzpildu bākas. Es iedarbinu vienu motoru, iedarbinu otru. Tikai tiesnesim ir cits digitālais trokšņa mērītājs. Mans palīgs tur modeli, bet tiesnesis rāda – rādītājs pāri normai. „Zero!” Tas nozīmē otra „nulle”! Ārprāts! Nu ko, nu ko, nu ko! K.Plociņš saka: „Nu viss – vēl viena nulle. Vai tad nevar pagriezt vaļā degvielu?” Bet kā tad es to varēju zināt? Pirmo reizi man nomēra – viss ir kārtībā. Tagad otrreiz. Tagad visu līdz pusnaktij dabūju jaukt ārā, klusinātājos bāzu stiepļu „putankas” iekšā, atkal sataisu. Otrā dienā nākošajā tūrē nostartēju. Nu ko tad vairs!? Rezultātu taču dala uz pusēm. Tas nozīmē pus rezultāts. Vienīgais gandarījums bija par to, ka es aplidoju vienu savienības izlases pārstāvi. Bija arī citi starptautiskie pasākumi.

          Modelim nav nekādu defektu, to var uzlidot. Viss kārtībā, tikai jāsaliek atpakaļ visu kas ir izņemts. Var jau pārtaisīt uz radiovadāmo, jo korda nenāk no spārna. Tik eleroniem jātaisa atsevišķa piedziņa un „mašinkas” jāliek kārtīgas... Protams, bija arī „kreši”. Daugavpilī „ieliku zemē”. Puikas man visu sīkumus palīdzēja savākt. Kad modelis ir uzbūvēts un mazliet „palietots”, tad tas it kā paliek vienaldzīgs. Kad es to „iebāzu zemē” tā kārtīgi ar purnu, man modeļa žēl nebija,  man bija žēl, ka būs daudz laika jāveltī, lai to visu atkal savestu kārtībā. Kad viss jāliek atkal kopā, jūties kā mikroķirurgs. Un nekad vairs tik precīzi nevar atjaunot. Tā tas ir. Vienalga, kaut kas nebūs kā agrāk.  Man bija viena divmotorīgā kopija, to jau es sen krāsnī nokurināju. Tas bija Paipers - amerikāņu pasažiernieks. Uzbūvēju, aizbraucu uz Rīgas kordodromu. Darbinu motorus, viens darbojas, otrs - ne visai, neiet. Tā arī neuzlidoju. Atvedu mājās, sāku tagad pētīt. Kā jau iesācējs, pieredzes nekādas. Bākā ieliktā caurule bija gandrīz vai aizspiedusies. Vai man laiks bija to pārtaisīt? Es mierīgi kompresijniekam aiztaisu gaisu ciet, šis man uz pārslodzi rūc vien, iedarbinu un uzlidoju. Tagad modelis ir nolidojis. Ko tagad? Vajadzētu taisīt ievelkamas šasijas. Taisu, taisu - viena iet ātrāk, viena lēnāk. Sāku šaubīties – varbūt netaisīt vispār. Stāv man tas modelis, stāv. Pienāk laiks, kad tas sāk apnikt. Nu, ko nu? Cik ilgi stāvēs? Jāpieņem kaut kāds lēmums - vai nu pabeigt, vai iznīcināt. Nolēmu. Pionieru namā pie krāsns laužu un metu iekšā. Pats radīju, pats iznīcināju...

          Viens, divi, trīs... Šī ir ceturtā kopija. Junkers ir piektā... Paipers, kukuruzņiks, tas, divmotorīgais,.. šī ir piektā. Cik tad vispār bija? Modeļi, vai dieniņās, vai dieniņās! Kas ir taisīts, kas ir taisīts! Simts būs (smejas).  Planieri, taimeru modeļi, ātruma modeļi, „gonku” modeļi... Kas vairāk iet pie sirds? Tomēr kopijas man patīk vairāk.

          2006.gada vasarā piedalījos Pasaules čempionātā kopijām Norčēpingā. Manējais ir tuvplānā. Tas nav iznīcinātājs, tas ir pikējošais bumbvedējs. 1938.gadā piedalījās Spānijas karā. Spānijā tie bijā trīs aparāti. Pēc tam nāca JU-87-B2, kas bombardēja Poliju. Šis ir JU-87-A2. „A2” atšķiras ar nedaudz spēcīgāku  motoru, ir radio aprīkojums, aizmugurē virziena stūrei ir lielāks noapaļojums nekā „A1”.  Modeli būvē, lai visu maksimāli cik vien smalki var atdarināt.

          Norčēpingā es izgāju stenda vērtējumu. Gluži pēdējais nebiju. [smejas] Kā notiek vērtēšana? Vērtē ļoti nopietni. Pirmkārt, par modeli  ir jāpiestāda dokumentācija trijos eksemplāros. Jābūt apstiprinātam rasējumam, pēc kura arī vērtē modeli.

          Vērtēšana notiek no 3 m attāluma. Modelis stāv uz galda.  Aizmugurē balts ekrāns. Tiesneši pēta dokumentāciju un novērtē modeli. Tad dalībnieks modeli paceļ augšā, un tad pēta gan augšu, gan apakšu.  Tiesneši ir ļoti acīgie. Skatās vai ir kāda novirze, piemēram, no spārna formas, vai kas cits. To visu viņi brīnišķīgi redz… Pēc tam tiesneši pienāk tuvāk - 1,5 metra attālumā, un skatās atkal.

          Vēl dokumentācijai ir jābūt foto, pēc kuras tad arī skatās. Tur ir jādomā – ko rādīt, ko nerādīt. Lai nepiesietos, kādu bildi arī nerāda. Tiesneši vērtē krāsojumu. Par krāsojumu jābūt aprakstam, krāsu paraugam. Vēl vērtē meistarību, kā imitētas kniedes u.c. Jāsagatavo visa iespējamā dokumentācija.  Vērtējuma rezultātā dalībnieks savāc punktus.  

           Es iztaisīju muļķību – iztaisīju 3-lāpstiņu mēroga propelleri. Bet motoram (Magnumam) visu laiku sit vaļā propelleru.  Es liku tapas, tās man nolūza. Es uz vietas (krievs man iedeva  elektrisko urbi)  pamatīgas tapas ieliku iekšā -  vienalga, sit vaļā. Bija jāpamaina mazāks propellers. Tā es to modeli oficiālos startos vispār nenostartēju. Izgāju stendu, jo tas man bija svarīgi. Tiesneši: anglis, vācietis un K.Plociņš bija. Tam anglim ļoti patika  –  tas tur riņķī vien grozījās – voi, voi, voi, nice. Pēc tam sākās tā kopiju vērtēšana. Tur jau arī paradokss ir - jādomā par kniedēm. Informācijā ir rakstīts, ka ir slēptās kniedes.  Praktiski tās nav redzamas. Tā ka tu esi staigājis par spārnu, noberzējis, tad tās kniedes ir redzamas un bildēs vēl daļēji ir redzamas. Nu tagad ir jādomā  - jābūvē priekš tiesnešiem ....

          Pēc stenda vērtējuma ir jālido. Oi, lido kā cirvis, forši lido! Nosēdinu, atkal uzeju augšā. Man bija smagas kordas izolētās, un tas modelis man iet tā slīpi, slīpi. Es tik redzu, kā tas smagi nosēžas. Spārns, protams, nost. Nu sapratu, kur vaina. Parasti jau it tā, kad modelis ir gatavs, tas vēl nav lidotājs. Tad ir vēl veselu pus gadu „jāčakarējas” ap viņu un jāņemas ar viņu lai savestu kārtībā. Bet nu lido modelis ļoti labi un viss ir kārtībā. Tagad es zinu ko vajag un kā vajag. Viss – „miers vējos”. Jātaisās nākošajam gadam uz Kijevu.

          Šasijas šim modelim neizlaižas. Motors - Magnums. Vācijā nopirku propelleri – šī būs lidojošā „šķipele”. Likšu virsū. Iztaisīju „koceni” (latv. koka propellers, Br.piezīme) arī un tagad būs kārtībā. Bet problēmas ir lielas. Tā, piemēram, bija problēmas ar izplūdi. Tā bija līmēta ar stikla šķiedru un īscaurules pielīmēju ar „super” līmi – tas netur karstumu. Viss vaļā, dūmi, eļļa, viss iekšā – pilna „kapote” (latv. pārsegs. Br.piezīme).

           Es tagad taisīju vienkāršāk, arī spārnus pieliekamus, un tamlīdzīgi, tagad vajag tikai vienkārši uzmaukt un nostiprināt. Jau pārtaisīju visu. Tā uzmaukt virsū un miers. Izlaidu „lonžeronu” cauri, jo man nebija. Oriģinālai lidmašīnai „lonžerons” (latv. garensija, Br.piezīme) tomēr iet cauri. Bet man bija tikai ielaists iekšā. Neveiksmīga nosēšanās un atlauza vaļā…

          Ķermenis būvēts no balsas, virsū japāņu papīrs pielakots, špaktelēts, krāsots, lakots… Ir logs. Kad lidmašīna pikē, tad var redzēt, kas notiek lejā.

          Bumbu lūka nav. Modelim bumba piekarināta. Tad kad lidaparāts pikē, automātiski „vilka” attaisās vaļā un atvirza bumbu nost, lai viņa netrāpītu propelleram.  Bumba ir tikai viena.

          Kā jau pienākas īstai kopijai – sīka jo sīka detalizācija un maksimāla imitācija.

          Spārnā vienā pusē ir ložmetējs. Zem spārna  ir gaisa bremzes. Tad kad tas nāk lejā, tad tās atveras. Nāk lejā burtiski stāvus, bez maz vai 90 grādos. Bet tam tomēr ir automātika. Ja pilots nekontrolē lidojumu, tad lidmašīna pati iziet automātiski no pikējuma. 

          Kas ir interesantāk: uzbūvēt modeli, lai tas maksimāli atbilst oriģinālam, vai vienkārši lidot ar šādu kopiju? Abi. Kā viens, tā otrs. Lidot jau arī ir diezgan grūti. Sacensībās lidošanas programma ir diezgan smaga. Figūras izpildāmas atbilstoši prototipam. Pēc visiem noteikumiem modelim ir jāuzlido un, ja tas ir pilotāžas modelis, tad iespēju robežās jāizpilda figūras: ja oriģināls var apmest cilpu, tad arī modelis - kopija met cilpu, ja oriģināls lido otrādi – modelis ar lido otrādi. Un tad ir brīvās izvēles programma, piemēram, bumbas nomešana. Turklāt, tiesnesim ir jāpasaka, kur bumba tiks nomesta. Un tad jācenšas tā bumba  nomest norādītajā vietā. Demonstrāciju parasti cenšas iztaisīt priekšpusē. Vērtē arī motora troksni, ātrumu lidojumā, realitāti, vērtē kā modelis izskatās gaisā. Pēc jaunajiem noteikumiem jālido 6 m virs zemes. Lidojumā jāizlaiž vairogi, jāsamazina motora apgriezieni, klapes ārā, jānolido divi apļi, tad vēl tā saucamā „nosēšanās” – “touch and go” (nosēdies, pabrauc pa zemi, atkal celies augšā), nosēšanās imitācija, kad noņem gāzi, izlaid klapes, paņem zemāk, tad atkal uzej augšā. Vispār, ir grūti. Es ar šo modeli mēģināju izpildīt figūru „lēzenais astoņnieks” – grūti, ir daudz jātrenējas…

          Norčēpingā uzvarēja krievs Čubatovs, kas apsteidza poli – pasaules čempionu. Šim modelis bija tik tiešām labs un lidoja arī labi. Tur jau ar bija vesels piedzīvojums ar viņu. Protams, sacensībās ir sīva cīņa.

          Nākamgad noteikti braukšu uz Ukrainu. 2007.gadā Ukrainā Kijevā būs Eiropas čempionāts, bet Pasaules čempionāts notiks Polija, Devlinā. Tur arī jābrauc. Jeņķi jau teica, ka Polijā jau labi, Zviedrijā gan organizācija mazliet „kliboja”. Piemēram, man jāiet uz stenda vērtējumu, bet nav nekāda informācija. Tikai zinu, ka būs pēcpusdien, bet kādā kārtībā, neviens īsti nezin.

          Tās arī ir kopijas. Katru gadu pa vienai nāk klāt. Tā ir Peanut  klase.

          Tos arī laiž, tie nav tikai smukumam. Regulēt gan ir problemātiski. Ja to vasarā neizdara, tad ir problemātiski. Kāpēc vasarā ? Tāpēc ka vajag zāli. Vienkārši noņem to propelleru nost, pieliek attiecīgi tik daudz plastilīna un pieregulē planējumā pirms sākt griezt gumiju. Daži lido slikti. Ir pavisam jauns – jāmēģina, jāregulē.

Laiž gan vakarā vasarā,  kad ir bezvējš tos planējumā ieregulē perfekti. Lielās telpās arī var lidot, bet tas jau nav tas. Kamēr ieregulē, modelis ir daudz reiz atsities.

          Tās arī ir kopijas. Izpūtējs, panelis, arī uzraksts kā oriģinālam. Par šiem sacensībās arī vajag kaut kādu informāciju: fotogrāfijas vai ko tamlīdzīgu. Būvējot šādus modelīšus arī ir jāskatās krāsojums. Šai klasei, protams, ir savi noteikumi. Šos modelīšus arī vērtē. Tiem ir atsevišķi punkti. Arī lidojumi tiem ir. Ir gan stenda vērtējums, gan lidojuma vērtējums.

          Ar bērniem es sāku darboties kaut kur  ap 1970.gadu.  Tas sanāca tā. Es kādu laiku biju pārtraucis nodarboties ar modelismu.  Nebija kam darboties ar tiem bērniem. Un mani sameklēja, pierunāja. Te piekalnītē  (Cēsīs; Brigitas piezīme) ir 1,5 stāvu māja – tur mums agrāk bija darbnīca. Tur bija pirmais pionieru nams. Tur arī tapa AH-28. Šaura pagraba telpa bez logiem.  Kopā ar keramiķiem pie sava galda būvēja savu „monstru”.

          Kad es biju vēl puika, mums, bērniem, interese par modelismu bija lielāka. Tagad bērni ir slinki uz būvēšanu. Protams, ja jau var nopirkt gatavu modeli vai kit’u. Mēs modeļus taisījām paši.  Jā, agrāk puikām bija interesanti kaut ko uzmeistarot. Ir atsevišķs „eksemplārs”, viņš nav vairs tas interaktīvais bērns. Man pulciņā ir viens puisis, kas mājās ir iztaisījis daudz ko... Viņš salīmēja nopirkto kuģa modeli, tagad viņš taisa lielo laivu. Kad tas puisis atnāk, viņš it kā „ieslēdzas”. Un tad viņš „atslēdzas” tikai tad, kad ir jāiet pa durvīm ārā.  Tāda attieksme un aizrautība ir liels retums. Tāpēc es te tagad izdomāju,... ir kāds domu grauds,... runāju ar direktoru... Šeit darbnīcai augšā ir malkas šķūnis. Bet malku tagad vairs nevajag, jo ir gāzes apkure. Un man divi puiši: Edgars un Ilmārs. Situācija ir tāda – Edgaram ar kādu vācu modelistu, kas n strādā Rīgā, ir  tāda kā darbnīca. Viņi meklē, ko var te republikā lētāk realizēt. Un tagad man ar viņiem nopietni ir jārunā. Ja viņu iecere izdosies, tad viņu darbnīca būs par mazu. Un tad vajadzēs atrast ko lielāku. Es gribu ar viņiem nopietni parunāt. Jānoskaidro, cik tas ir perspektīvi nākotnē. Jāskatās projekts – šo augšu nost, uzcelt otro stāvu un ierīkot modernu darbnīcu. Un viņus piesaistīt šeit, jo vācietis Cēsīs ir bijis un šim te patika. Es ar direktoru runāju, šis iesaka dibināt firmu, modernu aprīkojumu, brīvajā laikā būvējiet modeļus, piesaistiet jauniešus, bet aprīkojumu taisīt tādu, lai vairs nav „jāčakarējas”. Ierīkot, piemēram, kompjuterizēto griešanu, arī datoru apmācību, sakarīgus čaļus var mācīt rasēšanu, un tml. Bet te ne jau datoru spēlītes spēlēt. Vajag piesaistīt bērnus un pusaudžus un tad arī  dot, ko mēs paši varam iztaisīt. Mēs jau te sen darbojāmies, jo nekas jau te nebija pārdošanā, kamēr neienāca tie Ķīnas „mēsli”. Pūķis kaut kāds, saliec un aiziet laist.   Tiklīdz šāds modelis ir gatavs, čaļi arī piesaistās zināmā mērā. Uzreiz braucam ārā uz lidlauku un lidojam. Lidojam, lidojam, lidojam. Tā, lai te nav jāsēž  - neiet kaut kas, vēl neveicas, un – sveiki. Lūk, šādi piesaistīt. Pašreiz tie ir divi, ir vēl viens, kas mācās 8.klasē – „baigi forši šancē”,  akurāti, ļoti labā kvalitātē, tāds puisis vārdā Didzis. Pats uzbūvēja elektrisko  modeli un laida. Ja vēl joprojām nav sasitis, tas nozīmē, ka ļoti labi lido. Otrs, Kristaps, otrā laidienā sadauzīja un puisim laikam pārgāja tā patika. Sēdēt un taisīt F-3-K modeli, te mocīties, un vēl jau nevar zināt, kāds būs rezultāts – tas viss neatmaksājas. Te varētu būt tāda kā bāze. Jāuzņem sakarus ar jauno Cēsu lidlauka īpašnieku, tad arī tur var kaut ko pasākt. Cēsīs var uzrīkot „mačus”. Labi ja būtu kaut kāda pastāvīga nojume... Galvenais jau ir tā nākotnes vīzija, lai tas viss nepajūk, un tad izsist bāzi lai cilvēkiem ir kur nodarboties brīvajā laikā.

          Bērni pie manis pulciņā būvē H-600 modelīšus un lido. Protams, tagad remontēt ir slinki. Rudenī bija paši aizbraukuši bez manis uz Spilvi. Es netiku. Labi startēja – viens pirmo vietu dabūja, otrs – otro. Atbraucot gan bija puse skali puse salauztu modeļu, nu bet lai jau lido. Trofeju modeli bija paņēmuši līdz, tas tomēr brīnumainā kārtā bija lidojis un labi lidoja.

H-600 sacensības, Spilves lidlauks Rīgā. 2005.gads.

Pirmais „Nākotnes kauss”, 2005.gads, Cēsis.

Vidzemes atklātā čempionāta F-3-K kārtējais posms Valmierā. 2005.gads.

LR čempionāts F-3-K klases modeļiem. 2005.gads. Spilves lidlauks Rīgā.

Ar savu talantīgo skolnieku Edgaru Koku, kas gāja skolotāja pēdās un nu jau pats vada pulciņu.

Rīga, Spilves lidlauks, 2005.gads.

          Bieži vien piedalos dažādu F-3-K klases sacensību tiesāšanā – gan kā laika skaitītājs, gan kā lauka tiesnesis.

2005.gads, Valmieras lidlauks .Tiks laists 25-gadīgs modelis.

          Šim modelim ar ir sava vēsture. Tas bija dzeltenais, ko es sasitu. Viņš bija savādāks. Bija divās rokās, es viņu pabeidzu. Putaplasts. Tā ir otrā kopija. Viena plakanā te ir augšā. Cesna. Tai arī bija vēsture.

          Bija sacensības Daugavpilī. Viens puišelis uztaisīja modeli kā no komplekta – viena plāksne no finierīša, spārni, un uzlikts ļoti jaudīgs motors virsū. Mēs, lielie prātvēderi, staigājam un smīkņājam par šādu modeli. Citiem modeļi lido tā pa vidum, bet šim modelis lido tā ka prieks! Nu tad izdomājām, ka kopijas jātaisa lielas. Ar Oskaru Žīguru uztaisījām Cesnu ar 7-kubīgo motoru. Tā bija pirmā puskopija, kura parādījās liela. Visiem izbrīns par to, cik skaisti modelis lido. Tik skaisti, ka puisis izcīna pirmo vietu republikas mēroga sacensībās.  Tā lūk. Nākošajā gadā dalībnieki no Jēkabpils uztaisīja JAK-18 arī tādu pašu. Kur ir starpība starp kopiju un puskopiju? Puskopijai ir plakans ķermenis. Puskopijas ir ļoti atraktīvas un populāras ASV. Ir divmotorīgas un visādas, pārsvarā demonstrēšanai. Te reiz Cēsu stadionā laidu, pieliku vēl lentu ar uzrakstu. Kad uzlidoju, tā gaisā atritinājās  - ļoti atraktīvi izskatās. Var arī lapiņas nobirdināt. Modeli motors „desmitnieks”, iet kā zvērs.

          Tas ir mans izgudrojums. Putuplasta ķermenis, ielikt akumulatorus, spārnu virsū un - aiziet.

          Lidojis vēl nav, bet gandrīz. Nu nevar visu izlidināt. Šis ir pats jaunākais. Rudenī laidu. Elektriskais.... Vēl viens komisks gadījums bija. Man bija uztaisīts mazs modelītis, šī jau ir jaunā versija, putaplasta spārni... Aizgāju uz lauka laist. Mani puiši: Ilmārs un Edgars skatās. Es aizeju laist, iedarbinu motoru, šie arī piebrauc ar velosipēdu. Es tagad  to modeli palaižu, vēlāk kaut kas neklausa, modelis kaut kur aizlido. Eju – viena lauku māja, otra lauku māja, - nu ārpus pilsētas robežas.  Eju – tur kaut kāds dīķītis. Nu kā var atrast tādu mazu modeli?! Eju – lauku māja kādi 50 m no ceļa, viens skuķēns. Es saku: „Modeli gadījumā neesi redzējusi?” IR! Uz jumta! Eju – šķūnis, pieeju – skatos – uz pusjumta aste tikai redzama. Trepes ir kādas? Uzkāpu augšā, a tas modelis – līdz pusei iekšā, viļņoto šīferis mazais motoriņš MK-17 1,5 kuba – pikējis, izsitis caurumu!

          Es velku to modeli ārā, izvelku, brīnumainā kārtā motors vesels. Spārni, protams, bija nost. Labi saimnieki paši nebija mājās. Netālu kaut kāds tantuks, es prasu vai šīferis ir. Rudens! Mani puiši ar atbrauca skatīties. Ņemu to loksni nost, naglas ārā. Labi ka trepes bija! Uzkāpu augšā, iebīdu to jauno  loksni atpakaļ, naglas iekšā. Tantukam saku:  „Paldies!”. Tā lūk, veselu grāmatu var uzrakstīt par šo modelismu...

          Ar šo arī bija kāds piedzīvojums. Laidām reizē ar to Spilvē. Pašam bail, iedodu Pēterim Brokānam. Pēteris uzlaiž augšā, palaiž, palaiž, beigās redz, ka kaut kas neklausa. Šis bļauj, ka kaut kas nevadās. Es tik redzu kā modelis tik pazūd. Ejam ar Oskaru. Tur tāds krūmu puduris. Mēs nepievēršam uzmanību un ejam tik tālāk. Nav taču adata. Skatāmies, modeļa nav. Nākam atpakaļ. Brienam tajos brikšņos iekšā. Ielien vienā vietā – nav, ielien otrā – kā tad, ir ar. Šis modelis ir uztaisīts no vienas amerikāņu bildes. Žurnāla bija rasējums, publikācija. Šis modelis lido lieliski. Būs jāsaņemas un jāpaceļ gaisā.

          Ar A2 planieriem Bauskā bija gadījums. Regulēju, regulēju. Domāju, uzlikšu uz kādām divām minūtēm. Bet šis kā iet uz lielceļa pusi! Tur auga lieli koki. Es to taimeru uzliku un spriežu, ka nu jau modelim jābūt nosēdušam zemē. Eju meklēt. Nu nav tā modeļa! Pāreju pāri ceļam – tur koki, vecie augļudārzi, privātmājas. Nu kur tu līdīsi tajos brikšņos!? Bet nevar tak tik tālu aizlidot! Meklēju trīs stundas. Modeļa žēl nebija, žēl bija taimera. Otrā dienā man atkal nav miera. Aizeju pāri ceļam, aizeju līdz Mēmelei, redzu – tantuks rušinās pa dobīti. Kas mani raustīja aiz mēles, nezinu. Es prasu: „Te kāds modelis nav manīts”. „Jā, ir. „ „Kur?” „Ābelē bija. „ Šī  ieiet mājā un iznes manu modeli! Tam jau kādi divi metri. Un kaut vai skrambiņa būtu bijusi! Kā viņa to iestiepa iekšā? No ābeles kā nocēla? A ko man bija prātā, ka šis pārvilcis pāri un vēl ābelē nosēdies? ...

          Cik gadus nodarbojos ar modeļiem? Kādus gadus četrdesmit piecus noteikti. Tas viss ir nācis pašmācības ceļā. Tas prasa... sāpīgs tas sitiens ir. Jo to pieredzi krāj, krāj nemitīgi... Iztaisīju elegantu kordu modeli, aizbraucu uz Bausku. Viens sportists, sadauzījis savu modeli, palūdza man aizdot savējo. Aizdodu ar. Šis sadauza arī manējo. Kāpēc sadauza? Tāpēc ka aizmugurē augstuma stūre nav uztaisīta kā nākas, lai lodējums neatnāktu vaļā... Iztaisu ātruma modeli. Priekša gandrīz visa ciet. Bet pa kurieni gaiss nāks iekšā? Citādi modelis jau glauns... Visādi bija... No kļūdām mācās un kļūdas dažreiz ir ļoti sāpīgās...

Cēsis. 2006.gada 30.decembris.

Interviju ierakstīja un apstrādāja Brigita Sergejeva, foto materiāli – Aleksandrs Sergejevs.