S8E/P un S8D raķešu modeļu klases

S8E/P klase (parasti senioriem)

          Tie ir radio vadāmi planieri, kas ir aprīkoti ar cietās degvielas raķešu dzinēju. Šie dzinēji ir noteikti un tiek stingri kontrolēti. Šai klasei tie ir dzinēji ar maksimālo summāro impulsu – 40 Ns (Ņūtonsekundes) Starta impulss var sasniegt pat 10 N, kas atbilstu 981 gramam. Paskaidrošu sīkāk, ja standarta modelis šajā klasē sver ap 200 gramiem, tad dzinēja sastādītā vilkme, kas modeļa masu pārsniedz daudzkārtēji, piešķir tam samērā lielu paātrinājumu. Dzinējs strādā aptuveni 8 sekundes. Tas ir pietiekoši, lai sasniegtu maksimālo starta ātrumu ap 200 km/h un izejas augstumu ap 300 metriem.

          Noteikumi ir samērā specifiski: minimālais spārnu vēziens ir 1100 mm un maksimālā masa ir 300 grami (ar dzinēju, kas sver vidēji 40 grami). Lidojuma ilgumam jābūt pēc iespējas tuvāk 6 minūtēm. Nosēšanās notiek pēc iespējas tuvāk 30m garai līnijai vai zonā ap to, kas protams dod mazāk punktus. Tā tad ideāls rezultāts ir 460 punkti – 360 sekundes lidojums, kas dod 360 punktus, un nosēšanās 50 cm zonas ietveros no līnijas abās pusēs dod 100 punktus papildus.

          Starts notiek no iedalītas zonas, pēc tiesneša dotās komandas no pašu sagatavotas starta iekārtas.  Sportistiem tiek dotas 2 minūtes sagatavošanās laiks un 14 minūtes starta laiks, kurās jāpaspēj gan paņemt raidītāju, nolidot 6 min. un nodot raidītāju. Starta zonā katram sportistam drīkst būt palīgs. Ir jālido 3 reizes un labākie 5 tiek uz fināla lidojumu.

S8D klase (junioriem)

Noteikumi ir tie paši, tikai ir šādas atšķirības:

Minimālais spārnu vēziens – 900 mm.

Maksimālais dzinēja summārais impulss – 20 N, tā tad 2 reizes mazāks kā senioriem.

Nosēšanās nav uz līnijas, bet tikai tiesneša redzamības zonā.

Nav fināla lidojumu, ja rezultāti atšķiras, un ir dotas 2 stundas visiem 3 lidojumiem.

Par konstrukcijām

          Līdz šim lielākā daļa sportistu bija iecienījuši ribiņu konstrukcijas spārnus, kas ir viegli vadāmi, lēni, un spārna svars ir ļoti iespaidīgs, taču ir lieli trūkumi tās pašas aerodinamiskās vibrācijas dēļ lielos ātrumos, kas neļauj sasniegt tik lielus starta augstumus. Tā tad ir vajadzīgs cietā apšuvuma konstrukcijas spārns. Šeit palīdz mūsdienīga tehnoloģija - vakuuma formēšana. Mēs izmantojam kā pildvielu putu polistirola serdi, kas tiek izgriezta nepieciešamajos izmēros un profilos. Tālāk šī serde tiek pastiprināta ar ogles šķiedras kompozītu nepieciešamajās vietās. Kad tas ir izdarīts, visa šī serde tiek vakuumā aplīmēta ar stikla auduma kompozītu un patiesībā tas ir arī viss. Vienkārši, vai ne!?? Tā visa rezultātā mēs iegūstam labas stingrības un svara spārnu, kam turklāt nav praktiski nekādu vibrāciju pie lieliem ātrumiem. Ieguvums ir pie tiem pašiem apstākļiem aptuveni 50 metru lielāks augstums.

16.pasaules čempionāts raķešu modelismā

2006.gada 19.-29.septembrī Baikonūrā, Kazahstānā.

2006.gada ievērojamākais pasākums bija 16.pasaules čempionāts raķešu modelismā,  kas norisinājās 19.-29.septembrī Baikonūrā, Kazahstānā. Divdesmit četru valstu konkurencē sekmīgi piedalījās arī dalībnieki no Latvijas - TJN „Annas-2” komanda. Jauniešu komandu veidoja Martins Pommers, Aleksandrs Ojavers un Lauris Pumpurs, bet pieaugušo komanda finansiālu apstākļu dēļ bija nepilna, t.i. 2 cilvēki – Edgars Koks un Konstantins Popiks. Radio vadāmo raķešplānu S-8-D klasē TJN „Annas-2” jauniešu komanda ieguva 3.vietu (aiz ķīniešiem un poļiem). Diemžēl, laika apstākļi nebija labvēlīgi: prognozēja stipru vēju, tāpēc modeļi tika gatavoti vējam. Tomēr prognozes nepiepildījās un nācās startēt minimālā vējā no rīta, kad tuksnesis vēl nav iesilis un termiku ir maz. Beigās iznāca,  ka Aleksandrs bija vienīgais kurš nolidoja maksimālo laiku un tikai vienā tūrē. Viņš bija arī vienīgais no jauniešiem, kurš iekļuva desmitniekā individuālā vērtējumā.

 Jāatzīmē arī pieaugušo komandas dalība. Pat nepilnā sastāvā komanda ieguva 4.vietu. Atšķirībā no jauniešiem, pieaugušajiem modeļi tiek šauti ar 40 ņūtoniem un pēc sešām minūtēm modelis ir jānosēdina uz līnijas, pie kam darba laiks tūrē ir tikai 15 minūtes līdz atkal jānodod raidītāji. Šajā klasē komandai bija vairākas problēmas, kas neļāva iegūt nedz individuālas vietas, nedz pakāpties augstāk komandu vērtējumā. Protams, tas bija trešā dalībnieka iztrūkums. Pēc tam sekoja dažādas sīkas ķibeles. Piemēram, Edgaram pie pārbaudēm atzina, ka raidītājs izstaro blakus kanālus un neļāva to izmantot. Pirms tūres tika sameklēts aizstājējs, bet tajā bija jāpārregulē modelis un bez mēģinājumiem jāšauj. Protams, gaisā laiks tika zaudēts „trimmerējoties” un Edgars 6 minūtes nenolidoja. Šīs kļūdas dēļ finālā tikt nevarēja. Konstantins, savukārt, lidoja perfekti līdz pēdējai 3.tūrei, kurā pirms pašas nosēšanās izlidoja no zonas lai iegūtu atlikušās sekundes, bet netika vairs atpakaļ līdz līnijai. Kā rezultātā viņš palika 7.vietā - tūlīt aiz finālistiem.

Ja ņem vērā lielo konkurenci, komanda labi startēja arī citās klasēs: S-4-A - brīvlidojošie raķešplāni, S-6-A - lentu raķetes, S-3-A - izpletņu raķetes. Bet, diemžēl, šāda mēroga sacensībās mazākā kļūdiņa liedz iespēju cīnīties par vietām uz goda pjedestāla. Un tāpēc citās klasēs komandai neizdevās iekļūt labāko desmitniekā. Rezultāti bija no 12.vietas un uz leju.

Labākus rezultātus neļāva sasniegt laika trūkums gatavojoties vēl mājās. Pašā pēdējā brīdī parādījās arī  jaunas un daudz labākas tehnoloģijas, kuras nepietika laika pilnveidot līdz galam. Kā piemēru var minēt S-8-D, kur nepaspēja uztaisīt rezerves bezvēja modeļus. Taču jau nākamvasar būs Eiropas čempionāts Košicē, Slovākijā, kur tad nu varēs realizēt savas idejas.

          Latvijas komandas dalībnieks Lauris Pumpurs dalās savos iespaidos. „Problēmas sākās jau ilgi pirms sacensībām, jo nepienāca izsaukumi, lai dabūtu Krievijas vīzu. Otra problēma saistījās ar raķešdzinēju pārvešanu pār robežai un transportēšanu lidmašīnā. Vajadzīgie dokumenti tika nokārtoti tikai pēdējā brīdī un pat dažas dienas pirms izbraukšanas nebija zināms vai brauciens notiks. Ceļojums sākās ar vilcienu uz Maskavu. Maskavā bija apmēram 10 stundas līdz čarterreisam uz Baikonūru. Laiku pavadījām staigājot pa Maskavas centru. Izlidošana bija paredzēta no Domodedovas lidostas ap plkst. 4 no  rīta. Dzinēju dēļ mūs mazliet aizkavēja, bet citādi lidojums bija labs. Izkāpjot jau Baikonurā apkārt pavērās tuksnešaina ainava un bija ļoti auksts (nakts temperatūra tur pietuvojās 0 grādiem, savukārt dienā tā bija ap 30 grādiem). Dažas stundas pastāvējām uz pārbaudes un kamēr dabūjām mantas. Tad mūs sasēdināja autobusos (mēs bijām kopā ar Lietuvas un Maķedonijas komandām) un mēs devāmies uz viesnīcu. Lai gan mums bija vislētākā viesnīca, viss tur bija sakopts un smuks. Pirmo dienu nogulējām, jo 2 naktis nebija kārtīgi gulēts. Starp citu, laika atšķirība bija 3 stundas. Diemžēl, pārāk labus vārdus nevar teikt par mūsu valsti, jo mūsu komanda bija vienīgā kurai nebija apmaksāta ēšana un mēs bijām arī vieni no retajiem, kuriem nebija kārtīgi formas tērpi. Tā kā kopējā ēšana bija ļoti dārga, mēs meklējām vietas, kur var paēst pilsētā. Interesanti šķita tas, ka cenas tur bija Latvijas līmenī un augstākas.

          Kā jau raķešu pilsētiņā, pilnīgi viss tur bija saistīts ar raķetēm. Sākot ar klubu un ēstuvju nosaukumiem un beidzot ar „Sojuzu” pilsētas centrā. Par organizēšanu var teikt, ka viss bija visaugstākajā līmenī. Bija ļoti krāšņas atklāšanas un noslēguma ceremonijas ar dažādu svarīgu personu runām. Dalībniekus apsveica arī kosmonauti no kosmosa stacijas. Bija daudz šovi ar dejotāju piedalīšanos. Bija augsta līmeņa radio helikoptera paraugdemonstrējumi un noslēgumā arī uguņošana. Pa vidu sacensībām bija svētdiena, kad notika dažādas ekskursijas pa ievērojamām vietām un pilsētas svētki ar priekšnesumiem. Bija iespēja pagaršot arī kamieļa pienu un citas tradicionālas lietas. Ekskursijā mūs vadāja pa „Sojuz” starta vietu, kur esot startējis arī pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins. Bijām arī raķešu muzejā, J.Gagarina mājā, angārā, kur liek kopā „Sojuz” un citur.

          Vietējo iedzīvotāju attieksme pret mums bija ļoti draudzīga. Jaunatnei tur notiek maz dažādu pasākumu, tāpēc sacensības viņus ļoti ieinteresēja. Nepārtraukti mums prasīja autogrāfus, mainījās monētām, runājās utt. Pilsētnieki arī brauca skatīties sacensības gan ar savu transportu, gan ar speciālu autobusu, kas kursēja uz sacensību norises vietu. Faktiski par pasākumu var teikt tikai labus vārdus un visiem viss patika.”